Cieņpilna aprūpe - pamats bērna uzticēšanās pasaulei
Mīlestības pilna atmosfēra ģimenē un attieksmē pret bērnu faktiski ir vienīgais vissvarīgākais priekšnoteikums, lai mazais justos droši un uzticētos šai pasaulei.
Mīlošas attiecības māca bērnam, kas ir draudzība un kā tā veidojas, ar kādām emocijām saistīta komunikācija ar apkārtējo pasauli un kā tikt galā ar dažādiem pārbaudījumiem.
Ja starp ģimenes locekļiem valda ciešas, pozitīvas un atklātas attiecības, bērns iemācīsies uzticēšanos, līdzjūtību un izpratni par labo un ļauno.
Kā ielikt labus pamatus?
Sākot no dzimšanas brīža bēbītis mācās apzināties sevi un to, kā viņš šeit tiek uztverts un sagaidīts. Caur ikdienas darbībām un komunikāciju vecāki un ģimenes locekļi un citas aprūpējošās personas sniedz bērnam tādu kā ziņojumu – “Tu esi gudrs!”, “Tu esi mīļš!”, “Ak, cik Tu esi jauks!”, “Mēs Tevi mīlam!” utt.
Šie ziņojumi, pat nepateikti skaļi, tiek bērnam nodoti ar vecāku mīmiku, balsi, pieskārieniem, rotaļām, pat ēdināšanu. Tas veido bērna pašapziņu.
Autiņbiksīšu maiņa kā cieņpilnas aprūpes piemērs
Piemēram, kaut vai apskatīsim vienu no visikdienišķākajām darbībām – autiņbiksīšu maiņu. To var izdarīt visai mehāniski – nomainot autiņu, izmetot netīro un uzvelkot tīras biksītes. Bērns ir aprūpēts, sauss – ko tad vairāk vajag?
Bet, ja pavērojam māmiņas šajā darbībā no malas, ievērojam, cik šķietami tik vienkāršā autiņbiksīšu maiņa patiesībā ietver neskaitāmas bērna attīstībai un emocionālajai labsajūtai nepieciešamas darbības!
Tur ir gan rotaļas ar kājiņām, gan jokošanās, gan vēderiņa noglāstīšana, gan aprunāšanās ar bēbīti un smiekli. Bēbītis uzsmaida pretī un ar saviem ķermeņa signāliem dod māmiņai ziņu, ka viņš saprot un priecājas, viņš runājas jau pirmajos dzīves mēnešos un mammas saprot šo valodu!
Izrādās, tā ir ārkārtīgi būtiska komunikācija, kas caur mammas glāstiem, smiekliem, uzslavām mazulim dod sajūtu, ka viņš šeit ir gaidīts, pieņemts, viņš ir vislabākais un jaukākais. Tas ir pamatu pamats pozitīva pašvērtējuma veidošanai.
Atbildīga aprūpe – izpratne par bērna dotajiem signāliem
Tas nozīmē, ka vecāki zina, pamana un ievēro bērna attīstības posmus un sniedz saskaņā ar tiem atbilstošu aprūpi.
Piemēram, ja 10 mēnešus vecs mazulis maltītes laikā izdomā mest ēdiena gabaliņus zemē vai niķojas, kad tiek barots, ar šiem signāliem viņš visticamāk mammai dos ziņu, ka ir gatavs ēst pats un vēlas pats turēt rokās karotīti, nevis tikt pabarots.
Bērna niķi vispār bieži vien tiek pārprasti – protestējoša uzvedība nereti liecina vien par bērna gatavību uzņemties vairāk, iet tālāk savā attīstībā. Vecākiem vienkārši jāvēro mazais un jāpiedāvā viņam jauni izaicinājumi.
Protams, 10 mēnešus vecs mazulis nespēs paēst pats ar karotīti, tāpēc var iedot viņam rociņās viņa karoti, bet ar otru, runājoties un stāstot mazajam, pabaro viņu.
Atbildīgā aprūpe to arī nozīmē, ka mēs ņemam vērā gan bērna attīstības īpatnības, gan signālus, ka viņš ir gatavs kam jaunam savā attīstībā, gan viņa pamatvajadzības, bet vienlaikus nebremzējot bērnu.
Iepazīsti savu bērnu!
Tā kā katrs bērniņš ir individuāls, bet vecāki vislabāk varēsi pamanīt, kas īpašs ir tieši viņu atvasei?
Kas viņam patīk, kas nepatīk?
Kādas ir viņa mīļākās rotaļlietas un jautrākie joki?
Kāds ir viņa dienas režīms?
Kā bērns parasti uzvedas, kad izjūt diskomfortu, vēlas paēst, ir noguris vai tieši – ir priecīgs un apmierināts? Kāds ir bērna temperaments un jūtīgums?
Informē par sava mazuļa vajadzībām un nepieciešamo aprūpi arī citus ģimenes locekļus, kas iesaistīti mazā auklēšanā.
Palīdzi bērnam attīstīt dažādas prasmes!
Mazuļi vislabāk iemācās jaunas prasmes, ja vien viņiem ļauj to darīt. Tāpēc nevajag visu izdarīt bērna vietā, lai viņš pats mazliet papūlās (atbilstoši savai attīstības fāzei), jo tikai caur grūtībām un izaicinājumiem var iemācīties ko jaunu!
Jā, mums ir jābūt bērnam blakus, jāparūpējas par drošu vidi, jābūt atvērtiem viņa uzvedības signāliem, bet vienlaikus bērnam jādod sava telpa, kur izpausties.
-
Palīdzi nostiprināt jau esošās mazuļa prasmes!
Piemēram, ja mazais ir iemācījies salikt kopā 2 klucīšus, uzliec vēl trešo un ceturto – iepazīstini viņu ar jaunām iespējām. -
Mācies pacietību niķu laikā!
Kolikas, raudāšana, divgadnieku un citas attīstības posmu krīzes ir pilnīgi normāla bērna dzīves sastāvdaļa. Kamēr bērns skaidri neprot runāt vai izteikt savas vajadzības, viņš tās izteiks ar “niķu” palīdzību. Tas ir signāls: “Palīdzi man!”
Radi bērnam drošības un stabilitātes sajūtu!
Vecāks var palīdzēt bērnā radīt drošības sajūtu tad, ja atbilstoši atbild viņa komunikācijai – raudāšanai vai citiem signāliem.
Atsaukšanās uz bērna vēlmēm un signāliem dos viņam attīstībai tik ļoti nepieciešamo drošības sajūtu, ka esat pieejami un mīlat viņu. Uzticēšanās liek pamatu pašapziņai.
Dienas režīma nozīme
Ja bērns nojauš, kas viņu sagaida, viņš jūtas daudz drošāk, jo vieglāk ir paļauties uz nemainīgiem pamatiem:
pamošanās, nomazgāšanās, ēšana, rotaļas, pastaiga, atkal gulēšana utt.
Pirmajos trīs dzīves mēnešos režīms vēl tikai formējas, bet vēlāk jau bērns pats parāda, kas viņam vajadzīgs.
Svarīgi, lai katru dienu nenotiktu neparedzēti notikumi, nemainītos gulētiešanas laiki vai aprūpes personas – piemēram, vienu dienu nāk aukle, otru vecāmamma un trešajā dienā vēl bēbīšu skoliņa.
Jācenšas izveidot bērnam iepriekš paredzamu dienas ritmu – viņš būs stabilāks un mierīgāks.
Tāpat ir svarīgi bērnam, pat ja viņš vēl ir mazs bēbītis, skaidrot, kas ar viņu notiks, nosaukt lietas un darbības vārdā:
“Tagad mēs mainīsim autiņbiksītes! Redzi, kādas tās izskatās? Vai padosi man savu kājiņu, lai varu uzvilkt zeķīti?”
Šāda attieksme bērnam jau no pirmajiem dzīves mēnešiem rada sajūtu, ka viņš tiek cienīts un ar viņa signāliem rēķinās.
Ar cieņpilnu aprūpi tiek likti pamati veselīgai personības attīstībai visas dzīves garumā!
